Igors Buimisters, Forbes, 2011.09.

Laikā, kad valsts nespēj nodrošināt pienācīgas sociālās garantijas, bet pensionāru un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitliskais samērs mainās ne uz labo pusi, acīmredzami paceļas jautājums par privātajiem uzkrājumiem vecumdienām. Kaut arī tādas problēmas kā ekonomiskās grūtības un nācijas novecošanās šobrīd uztrauc praktiski visu pasauli, Austrumeiropas valstīs situāciju pasliktina vāji attīstītā uzkrājumu veidošanas kultūra. Vai ir iespējams pārliecināt iedzīvotājus, ka pensiju uzkrājumi var būt efektīvi?

Ja vecās, labās Vācijas iedzīvotāji šodien ar piesardzību tērē katru eiro, atsakoties no kredītiem un veicot uzkrājumus nebaltām dienām, bet amerikāņu pensionāri jau sen dzīvo vienīgi no personīgajiem iekrājumiem, tad Latvijā, kā arī valstīs uz austrumiem no tās, cilvēku spēja taupīt naudu ir ļoti zema. Par šo problēmu šodien diskutē gan Latvijā, gan Krievijā un Kazahstānā.

Uz Eiropas fona visa Baltija uzkrājumu segmentā ieņem zemas pozīcijas. Savukārt Latvija savu kaimiņu vidū ir pēdējā. Kā liecina Swedbankas pētījums „Baltijas valstu iedzīvotāju attieksme pret uzkrājumiem”, ja Igaunijā nākotnei nekrāj tikai katrs piektais, bet Lietuvā uzkrājumus nav izveidojusi trešdaļa iedzīvotāju, tad Latvija uzkrājumu nav lielākai daļu iedzīvotāju (uzkrājumi šajās Baltijas valstīs ir attiecīgi 78%, 61% un 46% cilvēkiem.).

Uzkrājumu attīstību mūsu valstī kavē vairāki faktori. Pirmkārt, tas ir zemais labklājības līmenis lielai iedzīvotāju daļai. Otrkārt, tā ir neticība rītdienai. Ekonomiskie satricinājumi pēdējo gadu desmitu laikā ir sagrāvuši ticību stabilas nākotnes garantijām. Cilvēki netic valstij un neuzticas pensiju fondiem, dodot priekšroku dzīvot šodienai. Zināma ietekme ir bijusi arī neierobežotajām "kapitālisma" laikmeta patēriņa iespējām, kas pēc PSRS sabrukuma visā pēcpadomju telpā nomainīja mūžīgā deficīta ēru un lika priekšā alkstošiem pēc dažādības cilvēkiem plašu produktu un pakalpojumu klāstu. Tas ir tikai dabiski, ka šādu apstākļu ietekmē iedzīvotāji daudz ātrāk iemācījās aizņemties nekā taupīt naudu.

Kā rīkoties, lai mainītu šo situāciju? Tas ir sarežģīts jautājums. Protams, ir nepieciešams attīstīt noguldījumu kultūru. Taču, ja sabiedrību turpinās aicināt taupīt tikai atsevišķi finansisti, kuru ieteikumi atlikt naudu rītdienai bieži izsauc publikā vien negatīvas atsauksmes, nekas nemainīsies. Protams, mācīt veikt uzkrājumus valsts iedzīvotājiem, no kuriem daudzi iztiek ar minimāliem ienākumiem, nav populāra nodarbe, bet, ja valsts pati nespēj nodrošināt pienācīgas sociālās garantijas, tai vajadzētu vismaz palīdzēt cilvēkiem pašiem parūpēties par savu rītdienu. Prasmīgi organizēta informācijas kampaņa par privāto uzkrājumu iespējām, Eiropas kaimiņu pieredzi un nodokļu atvieglojumiem noguldītājiem, varētu sniegt pirmos rezultātus.

No otras puses, tāds privāto uzkrājumu veids kā pensiju 3. līmenis, nav un nebūs pietiekami pievilcīgs tai iedzīvotāju daļai, kura vēlas lielāku atdevi no saviem ieguldījumiem. Taču tādi ekonomiski aktīvi cilvēki, ja viņi spēj tikpat aktīvi piedalīties savas naudas pārvaldīšanā, var droši izveidot paši savu pensiju plānu.

Pensiju fonds – tā ir tā pati spēle fondu, valūtas un izejvielu tirgos, tikai standartizētā, masu patērētājam pielāgotā veidā. Ja jūs vēlaties kaut ko ekskluzīvāku – strādājiet individuāli, izvēloties jums vistīkamākos investīciju instrumentus un patstāvīgi kontrolējot riska līmeni. Individuāla spēle tirgū, ja tā tiek nodrošināta ar zināšanām vai speciālistu konsultācijām un spēju turēt roku uz tirgus pulsa, var būt ērtāka un efektīvāka par fondu atdevi. Vienam investoram lēmumu pieņemšanas brīvība ir lielāka, nekā fondam, turklāt atšķirībā no lielām struktūrām viņš spēj nemanāmi darboties tirgū.

Līdzīgi kā pensiju fondos, bet daudz individuālāk Jūs varat noteikt saviem ieguldījumiem konservatīvuma vai agresivitātes pakāpi. Veidojot konservatīvo pensiju plānu, jūs ieguldīsieties valstu un drošāko uzņēmumu parādzīmēs, tādejādi minimizējot riskus un nodrošinot minimālu ienesīgumu, pietiekamu tikai inflācijas segšanai. Pozitīvi raugoties ekonomikas nākotnē, jūs varat sekot Vorena Bafeta ieteikumiem un izvēlēties tā saukto agresīvo stratēģiju - izmantot pašreizējo situāciju tirgū un iegādāties akcijas par samērā zemām cenām. Jāņem vērā, ka šādu ieguldījumu ilgtermiņa raksturs samazinās atkarīgumu no īslaicīgām svārstībām tirgū. Agresīvajam portfelim būtu jāizvēlas atbilstošās akciju proporcijas: piemēram, naftas un gāzes nozarei atvelējot 30%, metalurģijai – 20%, elektroenerģētikai, telekomunikācijai, transportam, patēriņa un finanšu sektoram – pa 10%. Savukārt zelta vidusceļa piekritēji gūs peļņu no akcijām, bet samazinās ieguldījumu riskus uz parādzīmju rēķina (piemēram, ar vērtspapīru proporciju attiecīgi 70% pret 30%). Šīs formulas ir līdzīgas fondu risinājumiem, toties patstāvīgs investors varēs pielāgot tās dzīvei brīvāk un efektīvāk. Tādā gadījumā viņa dalība nākotnes ietaupījumu liktenī var būt daudz aktīvāka un rezultatīvāka, bet personīgais pensiju plāns - mobilāks, ņemot vērā aktuālus notikumus pasaulē.